Zelts un sudrabs patīk man,
Lietojis to būtu,
Pilnu jūru vēlētos,
Tai lai iekšā kļūtu.
Nevajag jau naudai būt,
Mīļš ir tas ko velta
Mēness staru sidrabā
Zvaigznītes no zelta.

Bet tas zelts daudz skaistāk spīd,
Kas kā Laimas balvas,
Divas zelta bizes slīd
Līgavai no galvas.
Tāpēc jautri, mīļākā !
Lai mēs laimi baudām,
Pirms kā mati sidrabo
Un mēs šķirti raudam.

Re, kā kausā vizuļo
Zelta vīns kā liesma !
Klau, kā sidrabskaņi skan
Jautru buršu dziesmu !
Kas var liegt, ka pasaule
Reiz bija zelta klāta ?
Nāk tak vēl ir sirmgalvjiem
Jaunīb`s laiki prātā.