Zem maija šeit ziedošiem zariem
Lai brīdis kā teikā mums rit!
Draugs, dziedāsim sentēvu gariem,
Klau`, tornī jau divpadsmit sit!

Sit divpadsmit, papardes raisās,
Nakts burvīgā tērpā tās ceļ;
Un ezerā nāras tik skaistas,
Lūk, sidraba vilnīšus šķeļ.

Sniedz šurpu mums putoj`šos kausus,
Jo slāpstošās dvēseles tvīkst.
Nu, dzersim un tukšosim sausus,
Līdz galviņas zemē mums līkst!

Lai brīdis mums aizrit kā teika,
Lai uzzied papardes zieds!
Nu sveika tu, jaunība, sveika!
Draugs, līksmo - par maz vēl ir smiets!