Kad Noass šķirstu atstāja,
Tas Kungs pie viņa piegāja;
Tam Noas` aupur`s patika,
Un tamdēļ viņš tam sacīja:
`Tu, dievbijīgs vīr`, paties` -
Sev želastību izlūdzies!`

`Ak, mīļais Kungs,` tā Noass teic,
`Man nupat ūdens smeķēt beidz:
Jo ūdenī ir slīkuši
Kā lopi, tā ar1 cilvēki.
No ūdens plūdiem glābtam man
Dod citu dzērien` arīdzan.`

Tad vīns koku radīja
Tas Kungs un pie tam sacīja:
`Šo koku kop kā pienākas,
Tas dos tev ogas garšīgas
Un vņu sula - dzēriens labs.`
Kas priecīgs kā Noass taps!

Viņš siev` un bērnus sasauca
Un vīna dārzu stādīja.
Kā redzams, Noass prātīgs bij`,
Jo dārzam zemes netaupīj`,
Tad pagrabus viņš mūrēja
Un mucās vīnu pildīja.

Pēc tam tad Noass sāka dzert
Un mucām spundes ārā spert,
Pēc mums mucu tukšoja
Par godu dievam viņš un tā
Pēc plūdiem cēlās sveiks ikrīt
Vēl gadus trīssimtpiecdesmit.

Te redz nu, kas grib prātīgs būt,
Ka vīns tam nekaiš it nebūt
Un ka pret vīnu ūdenis
Mums kristīgiem nav dzēriens vis:
Jo ūdenī ir slīkuši
Kā lopi, tā ir cilvēki.