Ak, dzimtene, tu dārgā, Tu, mīļā tēvija! Sirds krūtīs pukst un sēro Pēc tevis svešumā.
Gan svešumā ir kalni Un jaukas ielejas, Tie tomēr nav tik jauki Kā mīļā tēvijā.
Gan svešumā it laipni Man smaida zeltenes, Bet nieks ir viņu smaidi Pret smaidiem dzimtenē.
Un ja man liktens lēmis Būs nomirt svešumā, Tad ņemiet manas miesas Un vediet dzimtenē!
Lai tās tur mierā atdus, No tevis apsegtas, Lai tēvu tēvu gari Tās saldi midzina!
|