No upju un ezeru dziļumiem
Klau, sentēvi kokles vēl stīgo,
Pār pilskalniem svētiem un ozoliem
Skan bajāru daudzbalsīgs līgo.

Gan vēlīnas magones dzimtenē
Vīst ziemeļa vējos un salnā;
Pār vītušiem jāņzāļu vainagiem
Mēs ceļamies sidraba kalnā.

Šurp, jaunie, jūs torņgalu cēlēji,
Šurp, pamatu licēji sirmie!
Ar lemesi, garu un zobenu
Mēs mīklas reiz minējām pirmie.

Ar zeltsaules staru mēs margosim
Un degsim ar Ausekli tālē,
Un ziedonī ļausim, lai sirds mums
Kā kamenes lidinās zālē.

Līdz jūrai, kur viļņi kā rozes zied,
Zeļ Latvija nakti un dienu,
Sniedz ābeles zarus pret ozoliem
Un vējā šalc valodu vienu.

Lai sniedzamies rokās un līgojam
Pa druvām līdz vakaram vēli.
Lai Laimiņa pavada meitenes,
Un Pērkons stāv klātu jums, dēli!

Pār Latviju laipnas viz debesis,
Lej Auseklis mirdzumu zalgu.
Jel pacelies spožumā, tautas gars,
Ņem tēvzemei mūžības algu!