It kā spoža fantāzija
It kā serpentīns, kas vijas
Dzīvo manās iedomās skaistā Kabīrija
Ai, cik tuvu viņa bija
Ai, kā sirds vairs nesacīja
Kad ap manu augumu vijās Kabīrija

Viņa nezināja, ka ir bezgalīga
Tā kā zelts ko meklē un tā kā vīna stīga
Viņa bija tāda, kura ārā lija
Kaisla vīna glāzē un mazliet Itālija
Meklēja tā laimi miesas kāros vējos
Atdeva to citiem, bet savu pazaudēja
Meklēja tā naktīs, naktīs, kuras bija
Kaislīgas kā opijs un tā kā Itālija

Viņa nezināja, ka ir bezgalīga
Tā kā zelts ko meklē un tā kā vīna stīga
Viņa bija tāda, kura ārā lija
Kaisla vīna glāzē un mazliet Itālija
Meklēja tā laimi miesas kāros vējos
Atdeva to citiem, bet savu pazaudēja
Meklēja tā naktīs, naktīs, kuras lija
Kaislīgas kā opijs un tā kā Itālija

Tu soli man, bet es jau zinu
Ka šķiroties būs mazliet jānomirst
Bet uzaustot man nāksies nosarkt
No kailuma, no pašas skaistuma