dejojām mēs tikai vienu vakaru
abus mūs lēnām ievilka atvarā
kāpēc Tu tagad no manis skatienus slēp
varbūt tas kļūdaini likās man sākums
varbūt šie mirkļi ir nozagti kādam
bet zini no tā kas bijis nekā man nav žēl

peldam pa mūžības upi kas mūžīgi mūs tālāk nes
no nezināmā un citādā baidoties mēs
bet īstā dzīve ir tur kur mutuļo krāces
vien tad tu jūti kaut kas patiešām ir sācies

minūtes stundas kā putekļi vējā tiek aiznesti prom
ar ikdienas muļķībām cīnoties mēneši zūd
bet atmiņu istabas stūrī visgaišākais paliks
tās sekundes kurās patiešām kaut kas ir sācies