Vienmēr, kad tu nāc,
Es acis atvērt kautrējos
Jo esi tu brīnums mans
Un laikam arī sods.
Bet, kad tu projām ej,
Nav jēgas tavas pēdas dzīt;
Jo atmiņas ir debesis,
Kas lejā nenokrīt

Es vienmēr gribu bēgt,
Tas nerisina it neko,
Tas visu tikai sabojā,
Un visu tikai pasvītro.
Ka nemirs it neviens,
Un nepametīs it nekad;
Es tikai čukstus māku to -
Pateikt svarīgāko.

Na-av man vairs `glāstu, kuros atgriezties
Vie-ienīgais atmiņās drīkst kavēties
Na-av man vairs ar citiem jēgas sacensties
Vie-ienīgais

Man laikā pamosties,
Un iebrist baltā kupenā,
Un kailam vējā sadurties,
Lai sāp un nav jādomā.
Varbūt nesaprasts ,
Varbūt nedaudz nekaunīgs,
Es gribu tās atmiņas,
Kas lejā nenokrīt.

Na-av man vairs `glāstu, kuros atgriezties
Vie-ienīgais atmiņās drīkst kavēties
Na-av man vairs ar citiem jēgas sacensties
Vie-ienīgais

Na-av man vairs domu, kurās sapīties
Vienīgais laikam mainoties
Na-av man vairs ar sevi jēgas sacensties
Vie-ienīgais

Na-av man vairs zīmes, kuras jātulko
Vienīgais kurš kuru atbrīvo?
Na-av man vairs ēnas, kuras pievieno
Vie-ienīgais...