Iet pelēks vīrs pa ielu prom.
Tas iet un neskatās uz mums.
It kā tīšām, it kā zaigojot,
Tas pārvēršas par neredzamu.

Bet pelēkas krāsas vairāk nav.
Ir tikai tukšums zaigojošs,
Kas tevi kaitina kā zēns,
Bet aiziet projām negribas.
Gribas sagaidīt kaut ko vēl –
Kaut ko, kas nomierinātu.

Kā sāpes, kā tīšām raidīts smīns
Parādās uz ielas atkal vīrs.
Un kā svecēm beigās nodziestot,
Vīrs pazūd, mūs kaitinot.

Bet pelēkas krāsas vairāk nav.
Ir tikai tukšums zaigojošs,
Kas tevi kaitina kā zēns,
Bet aiziet projām negribas.
Gribas sagaidīt kaut ko vēl –
Kaut ko, kas nomierinātu.

Un stāv uz ielas tukšums kluss.
Tas žēli raugās acīs mums,
It kā nebūtu vairs it nekā.
Bailēs gribas skaļi iekliegties.

Bet lietus lāses atsitas
Kā dvēsele pret tukšumu
Un iedzen sirdī žēlumu.
Kā gribas sagaidīt kaut ko
Un nenozaudēt tukšumu,
Lai zinātu, vai viņš vēl ir!

Bet pelēkas krāsas vairāk nav.
Ir tikai tukšums zaigojošs,
Kas tevi kaitina kā zēns,
Bet aiziet projām negribas.
Gribas sagaidīt kaut ko vēl –
Kaut ko, kas nomierinātu.

Nomierinātu.