Gribēju es jums ko svarīgu pastāstīt
Vienīgi jūtu, ka man negribas.
Un ja es atklātu noslēpumu
Jūs uzzinātu, ka neko man negribas.

Papus man saka: ”Ēd biezpienu brokastīs”,
Tikai es jūtu, ka man negribas.
Mammu reiz paklausīt ieteica omamma,
Bet viņai teicu, ka man negribas,

Piedziedājums:
Man negribas, man negribas, man negribas.
Aiz galda stūrī stāv mans vecais kontrabass.
Tam iekšpusē dažas lietas sasviestas.
Vilkt ārā tās man negribas.
Vai ārā lietus, sniegs, vai saule spīd.
Pa manu galvu domas slīd –
Cik daudz ir pasaulē dažādu priekšnesumu sniegts,
Mīlēts, piekauts, nozagts un skaļi smiets.
Zināt neko no tā man negribas.

Iet garām man meitene baltās kurpītēs.
Pietupjas, piemiedz man, bet man negribas.
Pēc tam aiz muguras nesmuki lamājās.
Gribēju sadot tai, bet man negribas.

Izmisums pārņēmis kaimiņus manējos.
Saka lai vakarā klusāk es uzvedos. Man negribas.
Vispār, es pateikšu, iestājies pilnīgais ārprāts,
Jo vairāk neko man negribas.