Es atminos rožainos laikus Un meiteņu līksmajos vaigus Un puķēm raibotās lejas Un jaunības smieklus un dejas. Cik skaisti bij zudušie tēli, Un sirdij tik žēli, tik žēli!
Es atminos, spēki reiz cēlās Un gudrību avotus smēlās Un zinību spožajā gaismā Tik vairojās šaubības plaismā. Sen kapā dus nodomi cēli, Un sirdij tik žēli, tik žēli!
Nu aukstajā gaismā es jūtu, Cik laimīgs, ja bērns vēl es būtu, Vēl dzīvotu cerībās drošās Un laimības ielejās košās; Bet atpakaļ doties jau vēli, Kaut sirdij tik žēli, tik žēli!
|