Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs,
Kur nevītīs rozes, un nesāpēs sirds.
2x

Reiz ziedošā dārzā es iegāju
Un plaukstošu rozi tur ieraudzīju.

Es sacīju rozei: Cik skaista tu!
Kaut mūžam priekš manis tu ziedētu!

Bet liktens bij` lēmis man projām iet,
Un atstāt šo rozi, kas brīnišķi zied.

Kad pārnācu mājās - rozes vairs nav …
Es vaicāju dārzam: Kur palika tā?

Es vaicāju dārzam: Kur palika tā,
Kur palika roze visskaistākā?

Dārzs čukstēja klusi: Par vēlu tu nāc,
Kāds cits to jau noplūca neaicināts.

Un tomēr es ceru, ka dārziņš man būs,
Kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds …

Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs,
Kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds …