Kurzemīte, Dievzemīte,
Brīvas tautas auklētāj`!
Kur palika sirmie dievi,
Brīvas tautas dēliņi,
Jā, tautas dēliņi.

Tie līgoja vecos laikos
Gaismas kalna galotnē.
Visapkārt egļu meži,
Vidū gaiša tautas pils.

Asiņainas dienas ausa
Tēvu zemes ielejā;
Vergu valgā tauta nāca,
Nāvē krita varoņi.

Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna staltā pils.
Tur guļ mūsu tēvu dievi,
Tautas gara greznumi.

Sirmajam(i) ozolam(i)
Pēdīgajo ziedu dod:
Tas slēpj svētu piles vārdu
Dziļās siržu rētiņās,
Jā, siržu rētiņās

Ja kas vārdu uzminētu,
Augšām celtos vecā pils,
Tālu laistu tautas slavu,
Gaismas starus margodam`!

Zilā gaisā plivinātos
Sarkanbaltie karogi;
Kurga laukā atskanētu
Sirmo garu dainojums.

Tautas dēli uzminēja
Sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, Gaisma ausa!
Augšām ceļas Gaismas pils!