Gan tumšam mežam teicu, Kamdēļ tik noskumis, Gan putniņu es lūdz, Lai pacieš klusu vis: Pie manas mīļās loga Lai dzied, cik skumīgs es, Cik mīļākā man dārga No visas dvēseles.
Es nedrīkstu tai sacīt, Cik sāpes man tā dar! - Iz manām acīm lasīt Tā visu, visu var. Bet ko es drīkstu cerēt? Daudz stalti puiši tai, Kā es ar varu derēt Gan tādai meitiņai?
Kā vīrs es gribu panest Šīs mokas briesmīgās, Bet mūžam nevar atmest Tik karstas jušanas. Un kad es miris būšu, Un mani paglabās, - Tad vienu asariņu Tā raudās žēlabās.
|