Kad man uz vakti stāvošam
Ir jāsalst, jādreb vientuļam,
Tad, mīļākā, tev` pieminu
Un allaž uz tev` domāju.

Man prātā nāk tā dieniņa,
Kad man pēc Dieva likteņa
No dzimtenes bija jāaiziet
Tur karā savas as`nis liet.

Cik mīļa tu man` apkampi
Un šķirdamās man skūpstīji.
Ar bantēm manu cepuri,
Tu raudādama pušķoji.

Vēl tagad tu man` mīļu tur`,
Tāpēc es nebīstos nekur;
Man sirds no jauna lēkāt sāk,
Kad mīļākā man prātā nāk.

Gan dažu reiz tev asaras,
Man` pieminot, būs birušas,
Bet, mīļā, ak, jel neraud vis,
Dievs pats mūs atkal savedīs.

Gan dažu reiz tev bailes ir,
Ka briesmas man` un tev` nešķir,
Bet, mīļā, ak, jel nebīsties,
Ir karavīru sargā Dievs!

Kad svece izdziest lukturī,
Tad ieej savā kambarī,
Tur ceļos meties, lūdzi to
Par mani, savu mīļāko!

Tu tagad taisies gulēt iet,
Bet man vēl jāvaktē šī viet`,
Gul` saldā miegā, mīļākā,
Ar labu nakti, dārgākā.