Kad miris es jau būšu
Un kapā dusēšu,
Dzied, mīļā, manim dziesmu,
Ko reiz tev dziedāju.

Gan kapracis man' lādēs,
Ka šņabis nav tam dots;
Trīs saujas smilšu dārdēs
Kā zemes pēdjais gods.

Un vai pie kapa man
Kāds reizi apstāsies?
Jeb bālā rudens lapa
Vien ap to mētāsies?

Lai ar - tik mieru ļaujiet
Man klusu satrūdēt,
Daudz smilšu virsū kraujiet,
Es gribu izdusēt.