Kad pār austrumiem nakts krēslot sāk,
Mīļa dzimtene man prātā nāk;
Dziļi krūtīs liesmo sapnis kvēls,
Acu priekšā zaigo mīļās meiču tēls.

Piedz.
Teic, ak nakts, vai mana meitene,
Uzticīgi gaida dzimtenē ?
Vai varbūt jau citam mīļi smaida tā
Un ir aizmirsusi, ko man solīja ?

Vai tā vairs par zēnu nedomā,
Kuram sniedza skūpstu Gaujmalā ?
Stāsti, nakts, un neslēp it neko -
Stāsti man par meiču, meiču mīļoto !