Kad saule riet aiz tumšo mežu sienām,
Sarkst padebeši, vakars viegli tvan.
No bērnības, no senām tālām dienām
Vēl atmiņā man klusa dziesma skan.

To dzimtenē aiz zaļo mežu miglas
Reiz māte dziedāja, kad biju mazs.
Skrien gadi prom kā bezdelīgas žiglas
Nes visu līdz, tik atstāj atmiņas.

Ai, bērnība, ai, māmuliņa mana,
Jūs projām sen, vairs atsaukt nevar.
Sarkst padebeši, vakars kalnos zvana,
Es sūtu jums simts labu sveicienu.