Kad vēl puika biju es, trād-rid-rī-di-rā,
To, lūk, saprast nespēju, trad-rid-rī-dī-rā,
Kādēļ puiši naksniņā, trād-rid-rī-di-rā,
Lien pie meitām klētiņā, trad-rid-rī-dī-rā,
Izdomāju šā, gan tā, rad-rid-rī-di-rallalā,
Nesapratu it nekā, rad-rid-rī-di-rā.

Jautāju es Miķelim,
Ko šie dara klētiņā?
Miķelis labs draugs man bij,
Tas man smaidot pastāstij`:
Klētī tekot krējumiņš,
Un vēl saldais medutiņš.

Es, kā mazais kārumnieks,
Naktī zagos klētiņā.
Ne tur bija krejumiņš,
Ne tecēja medutiņš.
Nesapratu it nekā,
Kas tur tumsā notikās.

Miķel`s Annai vaigus glaud`,
Anna tā kā smej, kā raud.
Pēc tam abi sačukstas
Un, kā liekas, bučojas.
Tur jau ir tas krejumiņš,
Un tas saldais medutiņš.