Viens jaunskungs jāj pie brūtes,
Un klauvē tai pie rūtes
Ar savu zelta gredzentiņ`:
„Atver logu, mīļākā, atveri mīļākā!

„Ne celšos, es ne vēršu,
Lai zibeņo un rūc,
Lai pūš tas niknais ziemeļvējš
Un manu mazo villainīt`, pa vidu pušu plēš!

Viņš aizjāj augstā kalnā,
Un tur zem kuplas liepas
Tas piesien savu ķēvi,
Un stāsta viņai sapni, ko šonakt redzējis:

„Es sapņoju par tevi,
Kā tu pie altār` stāvēji
Un citam savu roku,
Un citam savu roku jau biji devusi.

Bet tas tač` nedrīkst notikt,
Lai zibeņo un rūc,
Lai pūš tas niknais ziemeļvējš
Un manu mazo villainīt' pa vidu pušu plēš!