Kopā mēs smējāmies un līksmojām,
Bet nu viss ir mainījies,
Kopš mīlu pazaudējām.
Vairāk atrast mēs nespējām
Smieklus bezbēdīgos, tā šķiet.
Jā, nu viss ir mainījies,
Nav man vairs par ko smiet.

Kaut vienmēr cilvēks mācētu
Laika upē laivu irt,
Un ja viņš kādreiz varētu
Dzīves lapas vēlreiz šķirt,
Tad es visu dzīves grāmatu
Pārrakstītu, tā man šķiet.
Jo, kopš viss ir mainījies,
Nav man vairs par ko smiet.