Uz kalna vientulis ozols -
Pa pusei jau nokaltis.
Par krāšņu ainu tas sapņo,
Priekš gadiem ko redzējis.

Zem viņa kuplajiem zariem
Kāds pārītis sēdēja.
Bij' burvīgs ziedoņa vakars,
Sirds gavilēs pacēlās...

Tu būsi man mūžam dārga, -
Daiļš jauneklis zvērēja.
Vēl daiļākas meitenes galva
Pie krūts viņam slīdēja.

Un abu jauniešu lūpas
Daudz skūpstienos sastapās,
Un zvaigznes, mēness un puķes
Uz laimīgiem raudzījās.

Un viņi čaloja ilgi
Par laimi un ziedoni,
Par cerību, mīlestību,
Par bezrūpju nākotni.

Un viņu valodas plūda
Tik saldi, tik jūsmīgi,
Ka ozols sajuta sevī
Vēl nejustu ziedoni.

Tie šķīrās... Jauneklis teica:
Tik tevi es mīlēšu!
Kad rītā norietēs saule,
Es atkal šeit atnākšu.

Šos vārdus dzirdēja ozols
Un mazliet satrūkās, -
Tad atkal nogrima sapņos,
Pēc rītdienas ilgojās.

Un rītdiena nāca un gāja,
Un nedēļas aizsteidzās,
Un vairāki mēneši, gadi,
Kam ozols gan sērojās?

Viņš nabags ilgojās, tvīka
Pēc laimes reiz baudītās -
Pēc saviem mīļajiem viesiem,
Kas atpakaļ negriezās.

Tik viena bālēja sieva
Daudz gadus to mocīja:
Tā karstām asaru lāsēm
Tam saknes slacīja ...