Tas bij` tik sen, kad mitu tēva mājās, Tur tālumā, kur dzimtais mežs un lauks. Cik jauki tur man bērnu dienās klājās ! Bij` zaļais mežs man mīļāks nekā draugs.
Bet tagad lielas skumjas manā sirdī, Jo domas man pie tālām druvām trauc. Un dzimtenē šalc meži vētrās bargās: Tie mani turp uz tēva mājām sauc.
Tur pavasarī ievas Gaujas līčos Ar saviem ziediem mani rotāja, Un putnu dziesmas laukos, pļavās, mežos, Par jaukiem bērna sapņiem stāstīja.
|