Tas cilvēks šinī pasaulē
Tik dzīvo īsu brīd,
Te zied, te vīst, te nobālē,
Drīz trūdu bedrē krīt.

Tādēļ tam, šeitan dzīvojot,
Maz prieki uzsmaida,
Par iznīcību domājot,
Sirds allaž sērojas.

Tik mīlestība vien ir tā,
Kas prieka kroņus pin
Un, kad jau beidzas jaunība,
Ap sirmu galvu tin.

Jo jaunībā, kas mīlējis,
Ar taisnu draudzību
Un uzticīgi vienojas
Uz visu mūžību.

Kas neskat mantu nīcīgu,
Ne augstu kārtu pras,
Bet meklē tiklu, mīlīgu,
Tik īsti laimīgs tas.

Tam mīlestība gaišu dar
Šo dzīves tumsību,
Par priekiem bēdas pārvērst var,
Dod sirdij mierību.

Tu, jaunība, kam sārtais vaigs,
Kam prieks vēl sirdī mīt,
Tev vēl ir dzīves zelta laiks,
Tev laimes saule spīd!

Liec vērā: drīz tas paiet steidz,
Še viss ir iznīcīgs,
Drīz liktens tavu prieku beidz,
Jo tas nav pastāvīgs!