Sākumā nebija ne pasaules, ne zemes, ne cilvēki. Bija ūdens tik tālu, cik acis vien varēja saskatīt. Augstu virs ūdens mita Debess pasaule. Tad nāca notikums, kas izmainīja visu...

Caur debess caurumu uz ūdens pusi krita sieviete. Putni viņu ieraudzīja un lidoja, lai noķertu to savos spārnos. Tad to maigi noguldīja uz lielā Bruņurupuča muguras.

Sieva lūdza ūdens dzīvniekus palīdzēt. Viņa teica, ja tie atnestu zemi, viņa varētu iestādīt koka saknes, ko tā atnesusi no Debess pasaules.

Daudzi dzīvnieki centās darīt to, bet tie mira, jo zeme atradās dziļi, dziļi zem ūdens. Un tad ondatra pieteicās mēģināt. Tā ienira ūdenī... Visi ilgi gaidīja to, līdz beidzot viņas ķermenis uzpeldēja virs ūdens un katrā ķepā ondatra nesa sauju zemes.

Un tā zeme sāka augt. Kopš tā laika ikviens zināja, ka zemei vajag tikai dot, ne no tās ņemt. ZemŪdenNes


Tavas zemūdenes aizpeld
Rudens klāt un lietus līņā
Mani spoguļi pārklājas
Ledainām, biezām zvīņām

Tavas zemūdenes aizpeld
Prom uz tālu dienvidsalu
Bet es sēdu kanālmalā
Malkodams vēsu alu

Peld, peld, tās aizpeld projām
Peld, peld zemūdenes tavas
Lai, lai tās steidzas projām
Es novēlu, lai tām veicas

Tavas zemūdenes aizpeld
Smaidot delfīni vēl blaku
Kas man atliek, atkārtojot
Atkārtojot vārdus, saku

Peld, peld, tās aizpeld projām
Peld, peld zemūdenes tavas
Lai, lai tās plašumos steidzas
Es novēlu, lai tām veicas

Peld, peld, tās aizpeld projām
Peld, peld zemūdenes tavas
Lai, lai tās projām steidzas
Es novēlu, lai tām veicas

Peld, peld, tās aizpeld projām
Peld, peld zemūdenes tavas
Lai, lai tās projām steidzas
Es novēlu, lai tām veicas